Transcript Ekonomikas augsmes problēma un tās iespējamie risinājumi

Ekonomikas augsmes problēma
un tās iespējamie risinājumi
Ivars Brīvers,
Banku augstskolas profesors,
Ventspils Augstskolas asociētais profesors,
Latvijas Ekonomistu asociācijas Valdes priekšsēdētājs
No nāciju izdzīvošanas viedokļa gan globalizācija, gan
ekonomikas izaugsme ir nāvējošas
Ekonomikas izaugsme un globalizācija
Stacionāra stāvokļa ekonomika un autarķija
Biznesa interešu prioritāte, kāda ir šobrīd
Latvijā, saistās ar:
 brīvu darba un kapitāla resursu
kustību,
 virzību uz strauju ekonomikas
izaugsmi,
 globalizāciju,
 Latvijas pārvēršanos par Eiropas
provinci,
 latviešu tautas “izšķīšanu” kopējā
Eiropas tautu katlā,
 latviešu valodas un kultūras
pārvēršanos par muzeja eksponātu,
 ārvalstnieku interešu prioritāti pār
Latvijas iedzīvotāju interesēm.
Nacionālo interešu prioritāte, kas šobrīd Latvijā
tiek apkarota, saistās ar:
 ierobežotu darba un kapitāla resursu
kustību,
 virzību uz stacionāra stāvokļa ekonomiku,
 antiglobalizāciju,
 Latvijas un latviešu tautas saglabāšanu un
attīstību,
 Latvijas iedzīvotāju interešu prioritāti pār
ārvalstnieku interesēm.
Izaugsme nekad nav ilgtspējīga
 Vides (ne tikai ekoloģiskā
izpratnē) degradācija
 Morāles degradācija (tikumi jeb
“institūti”, kas ir veidojušies
noteiktā vidē, nevar būt
universāli)
 Tirgus mehānisms ir bojāts
(spekulatīvās ekonomikas
dominēšana pār reālo
ekonomiku, darba prestiža
zudums)
Kāda ekonomika ir ilgtspējīga?
Katrai tautai ir jābūt spējīgai attīstīties saviem spēkiem, bez palīdzības no
ārienes. Visi dzīvībai svarīgie produkti iespēju robežās ir jāražo pašu valstī.
Tikai tāda valsts spēs būt patiesi neatkarīga. Jebkura valsts, kuras
ekonomika ir atkarīga no citām valstīm, ir ne vien pakļauta krīzēm, bet arī
var kļūt par dažāda veida izspiešanas upuri. Un otrādi – patiesi neatkarīgas
valstis var veidot veselīgas tirdzniecības attiecības ar citām valstīm,
apmainot ražošanas pārpalikumus un specifiskus produktus, taču
saglabājot ekonomisko neatkarību un nenonākot parādu jūgā. Tādā
ekonomikā nav vietas starptautiskā kapitāla spekulācijām. Šāda
ekonomika ir ļaunākais ienaidnieks lielajām starptautiskajām bankām,
kuras spēj eksistēt tikai pateicoties kredītu izsniegšanai un procentu
saņemšanai no tiem. Tāpēc tās, izmantojot savu milzīgo ietekmi uz
valdībām, darīs visu, ieskaitot militāra spēka izmantošanu, lai nepieļautu
šādu neatkarīgu ekonomiku veidošanos.
Starptautiskā kapitāla vara, kas lielā mērā kontrolē masu saziņas līdzekļus,
tīšuprāt sagroza faktus un preparē ziņas, izkropļo to jēgu un atklāti māna
tautu. Tūkstoši kapitāla aģentu bez noguruma darbojas presē un politiskās
partijās, un viņiem izdodas sajaukt prātus tā, ka brālis vairs nepazīst brāli.
Šie cilvēki netaupa pūles, lai sarīdītu cilvēkus citu pret citu.
Kāda ekonomika ir ilgtspējīga?
Uz stacionāru stāvokli (dzīves veida biznesu, vietējo
patēriņu) orientēta autarķiska ekonomika, kas nav
atkarīga no starptautiskā kapitāla.
Vai tāda ekonomika ir iespējama vienā atsevišķā nelielā
valstī, kāda ir Latvija? – Baidos, ka nē.
Ko darīt, lai nepadarītu neiespējamu tādas ekonomikas
izveidošanu nākotnē?
 Saglabāt tikumus (Veblena institūtus).
 Neļaut izkropļot vērtības.
 Pārveidot mūsu cilvēku domāšanu, atsakoties no
iracionālā, mums svešā priekšstata par izaugsmi kā
mērķi.
Ekonomikas augsmes problēma
Ekonomikas augsme ir vajadzīga
nodarbinātībai. Tehnoloģiju attīstības un
kapitāla pieauguma rezultātā ar to pašu
darba resursu daudzumu radītais
saimnieciskās darbības rezultāta apjoms
gadu no gada palielinās.
Ekonomikas augsme ir vajadzīga arī
finanšu tirgiem, bez kuras tie nevar
pastāvēt.
Tai pat laikā ekonomikas augsmes radītais
saimnieciskās darbības rezultāta apjoms
vairs nerada reālu labklājības
pieaugumu lielum lielākajai sabiedrības
daļai.
“Piektdaļa no pasaules iedzīvotājiem gūst
tikai 2% no visiem ienākumiem.
Kamēr bagātie kļūst bagātāki, vidusslāņa
reālie ienākumi Rietumu valstīs
nepalielinājās jau ilgi pirms recesijas.”
2009. gadā popularitāti iemantoja
angļu profesora Tima Džeksona
grāmata “Prosperity Without Growth?”
Kāpēc vajag “radīt darba vietas?”
“Kungs, vai tad tu nezini, ka bagātnieku greznība ir tā, kas
ļauj mums, nabagiem, dzīvot? Jūsu izšķērdība mūs baro,
un jūsu netikumi dod mums maizi. Grūti ir strādāt
saimniekam, bet vēl grūtāk ir, ja nav saimnieka, kam
strādāt.” Oskars Vailds (no The Young King, 1891)
Uzņēmumiem, kas ražo pirmās
nepieciešamības preces, ir jābūt valsts
īpašumā un ražošanas process ir
jāplāno, ņemot vērā cilvēku vajadzības.
Valsts uzņēmumi varēs ieviest jaunās
tehnoloģijas, būdami efektīvāki, nekā
privātie uzņēmumi.
Valsts sektorā strādājošiem ir jābūt labāk
motivētiem nekā privātajā sektorā, lai
strādājošie ar augstāku kvalifikāciju
izvēlētos strādāt valsts sektorā.
Lai tā būtu, ir jāievieš darba dienests –
vīriešiem no 17 līdz 27 gadiem,
sievietēm no 15 līdz 22 gadiem. Visām
šim personām līdz tam ir jāiegūst laba
izglītība. Pēc darba dienesta viņiem ir
jānodrošina laba pensija, precētiem
pāriem pēc dienesta ir jāsaņem 0,25
ha zemes.
Vai nav tā, ka ekonomikas izaugsmes
problēmai ir vienkāršs risinājums?
Thomas More, Utopia, 1516
• cilvēki strādā sešas stundas dienā
Robert Owen, The Book of the New Moral World, 1844
• cilvēki strādā četras stundas dienā
John Maynard Keynes, Economic Possibilities for our Grandchildren, 1930
• cilvēki strādā trīs stundas dienā (piecpadsmit stundas nedēļā)
Arī K.Baloža “Nākotnes valstī” minētais darba dienests runā par to pašu.
Kāpēc tā nenotiek? Kāpēc pieaugot
produktivitātei, kas ļauj radīt fiksētu
produkcijas daudzumu ar aizvien mazāku
darba izlietojumu, cilvēku kopējais darba
izlietojums nesamazinās pat valstīs ar
augstu dzīves līmeni?
Karl Widerquist, The Economic Possibilities of Our
Grandparents, 2003
Keinsa paredzējuma (ka cilvēki strādās tikai piecpadsmit
stundas nedēļā) kļūda ir pieņēmumā, ka tehnoloģiju
attīstība un kapitāla apjoma palielināšanās noteikti
palielinās algas. Tā tas varētu būt, taču patiesībā
izaugsmes labumi ir nonākuši pie kapitāla īpašniekiem un
pie strādājošo augšējām aprindām, kuru darba grūtības
pakāpe aizvien pieaug. (It might increase wages, but
recently the benefits of growth have been concentrated on
the owners of capital, and the upper end of the
increasingly hardworking professional class.)
Kas notiks, ja kapitāls kļūs tik ražīgs, ka spēs visu saražot
bez darba līdzdalības? Darba algas tad būs nulle un
strādājošiem nebūs citas iespējas izdzīvošanai, kā tikai
kapitāla īpašnieku žēlastība.
Tehnoloģiju attīstības problēma
Galvenā iniciatīva par tehnoloģiskiem uzlabojumiem nāk no kapitāla
un dabas resursu īpašniekiem, jo viņi ir vairāk spējīgi par tiem
maksāt, nekā darba īpašnieki (strādājošie). Viņu interesēs ir
saglabāt nemainīgu kapitāla – darba robežefektivitāšu proporciju
(vai pat to palielināt) ražošanas (plašā nozīmē) procesā, jo citādi
kapitāla apjomam palielinoties pie nemainīga darba resursu apjoma
šī attiecība samazinātos. Vēl jo lielākā mērā to var attiecināt uz
spekulatīvo ekonomiku.
Plašā sabiedrībā tas tiek absurdi dēvēts: “ražot produkciju ar augstu
pievienoto vērtību” – daudz pelnīt ar mazu darba patēriņu.
Vēsturiskā pieredze rāda, ka lielum lielā daļa tehnoloģiju ir tādas, kas
samazina nepieciešamību pēc darba resursiem, nevis kapitāla vai
dabas resursiem.
Ja resursu sadales princips ir “pēc ieguldītajiem resursiem”, tad
tehnoloģiju attīstība noved pie tā, ka aizvien lielāka labumu daļa
nonāk pie kapitāla un dabas resursu īpašniekiem, un aizvien
mazāka – pie darba īpašniekiem (strādājošiem).
Šādas problēmas nebūtu, ja sadales princips būtu “pēc padarītā
darba”. Tad tehnoloģiju attīstība būtu vērsta galvenokārt uz dabas
resursu samazināšanu.
“Taču antikapitālisms ir strupceļš un tas
ir vēl sliktāk.” (N.Sarkozī)
Ekonomikas augsmes problēmai derētu
Keinsa (Mora, Ovena, Baloža) darbā
minētais atrisinājums, ja nebūtu privātā
īpašuma (uz kapitāla precēm).
Tāpēc nedrīkst ignorēt šādu ekonomisko
sistēmu eksistences iespējamību
politiskās konjunktūras apsvērumu dēļ.
Kapitālisms un sociālisms
Kapitālismā:
• kapitāla preces ir privātīpašumā un indivīds gūst
ienākumus vai nu ar kapitālu (ieskaitot dabas resursus),
vai ar darbu;
• cenas tiek noteiktas tirgū.
Sociālismā:
• kapitāla preces ir sabiedrības īpašums un indivīds gūst
ienākumus tikai ar darbu;
• cenas tiek noteiktas ne tikai tirgū.
Vai var adekvāti noteikt cenas citādi, kā tikai tirgū?
Socialist calculation debate – diskusija XX gadsimta garumā;
secinājums cenas adekvāti var noteikt tikai tirgū.
XXI gadsimta sākums liek apšaubīt šo secinājumu un
atgriezties pie diskusijas.
Sociālisms un latviešu tauta
“Sociālisma nometnes” sabrukums
parādīja tikai to, ka labs
kapitālisms ir labāks par sliktu
sociālismu. No tā neizriet, ka
labs kapitālisms ir labāks par
labu sociālismu.
Piecdesmit Padomju Savienībā
nodzīvotie gadi lielai latviešu
tautas daļai ir radījuši
priekšstatu par sociālismu kā
latviešu tautai naidīgu
ideoloģiju.
To, ka tas tā nav, liecina vēsture
- pirms 100 gadiem
sociāldemokrātu partija bija
vienīgais latviešu tautu
vienojošais spēks.
Neatkarīgas Latvijas ideju
pirmais pieminēja
sociāldemokrāts M.Valters.
Latviešu tautas neapšaubāmie
patrioti – Rainis un K.Balodis
bija pārliecināti sociālisti.
Vai sistēma var attīstīties bez augsmes?
The best state for human nature is that in which, while
no one is poor, no one desires to be richer, nor has
any reason to fear being thrust back, by the efforts
of others to push themselves forward.
Stacionārs kapitāla un iedzīvotāju stāvoklis nenozīmē
stacionāru cilvēka stāvokli. Šeit var būt lielākas
iespējas kā jebkad visu veidu gara kultūrai, morālam un
sabiedriskam progresam; lielākas iespējas Dzīves
Mākslas pilnveidošanai, un daudz lielāka vēlme to
pilnveidot, jo cilvēku prātus vairs nenodarbinās
izdzīvošans māksla. Arī industriālās prasmes var tikt
tikpat nopietni un sekmīgi pilnveidotas, ar to vienīgo
atšķirību, ka tas kalpos nevis bagātības vairošanai, bet
dos savu efektu izlietotā darba samazināšanai.
Kļūdās tie, kuri uzskata savstarpēju cīņu par vietu zem
saules par cilvēcisku būtņu normālu stāvokli; ka
cīkstēšanās, grūstīšanās un kāpšana citiem uz kājām,
kas ir pamatā eksistējošai sabiedrības dzīvei, ir
visvairāk piemērotas cilvēku sabiedrībai. Tie ir raksturīgi
simptomi tikai vienai industriālā progresa fāzei.
Principles of Political Economy, 1848,
Book IV, Chapter VI, “Of the Stationary State”
Džons Stjuarts Mills
John Stuart Mill
(1806 - 1873)
Steady-state economy
•
•
•
•
•
•
•
John Stuart Mill, Principles of Political Economy, 1848,
Book IV, Chapter VI, “Of the Stationary State”
Kenneth E. Boulding, The Economics Of The Coming
Spaceship Earth, 1966
Ernest Schumacher, Small is Beautiful: Economics as if
People Mattered, 1973
Michael Kinsley, Sustainable development: Prosperity
without Growth, 1997
Herman E. Daly, A Catechism of Growth Fallacies. 1991
Herman E. Daly, A Steady-State Economy, 2008
Ivars Brīvers, The Roots of the Sustainable Development
Concept in the Economic Thought of the XIX and XX
Century, 2011
Kenneth E. Boulding, The Economics Of The
Coming Spaceship Earth, 1966
The closed earth of the future requires
economic principles which are somewhat
different from those of the open earth of the
past. For the sake of picturesqueness, I am
tempted to call the open economy the
"cowboy” economy, the cowboy being
symbolic of the illimitable plains and also
associated with reckless, exploitative,
romantic, and violent behavior, which is
characteristic of open societies. Tile closed
economy of the future might similarly be
called the "spaceman" economy, in which
the earth has become a single spaceship,
without unlimited reservoirs of anything,
either for extraction or for pollution, and in
which, therefore, man must find his place in a
cyclical ecological system which is capable
of continuous reproduction of material form
even though it cannot escape having inputs
of energy.
Kenneth E. Boulding, The Economics Of The
Coming Spaceship Earth, 1966
The difference between the two types of economy becomes most
apparent in the attitude towards consumption. In the cowboy
economy, consumption is regarded as a good thing and
production likewise; and the success of the economy is
measured by the amount of tile throughput from the "factors of
production," a part of which, at any rate, is extracted from the
reservoirs of raw materials and noneconomic objects, and another
part of which is output into the reservoirs of pollution. …
By contrast, in the spaceman economy, throughput is by no
means a desideratum, and is indeed to be regarded as
something to be minimized rather than maximized. The
essential measure of the success of the economy is not production
and consumption at all, but the nature, extent, quality, and
complexity of the total capital stock, including in this the state of
the human bodies and minds included in the system…
This idea that both production and consumption are bad things
rather than good things is very strange to economists, who
have been obsessed with tile income-flow concepts to the
exclusion, almost, of capital-stock concepts.
Ernest Schumacher, Small is Beautiful: Economics
as if People Mattered , 1973
I have talked about the religion of economics, the
idol worship of material possessions, of
consumption and the so-called standard of living,
and the fateful propensity that rejoices in the fact
that "what were luxuries to our fathers have
become necessities for us."
The answer is self-evident: greed and envy demand
continuous and limitless economic growth of a
material kind, without proper regard for
conservation, and this type of growth cannot
possibly fit into a finite environment.
In small-scale enterprise, private ownership is
natural, fruitful, and just.
In large-scale enterprise, private ownership is a
fiction for the purpose of enabling functionless
owners to live parasitically on the labor of others.
It is not only unjust but also an irrational element
which distorts all relationships within the
enterprise..
Herman E. Daly, A Steady-State Economy, 2008
Growth is more of the same stuff; development is
the same amount of better stuff (or at least different
stuff). The economy must conform to the rules of a
steady state - seek qualitative development, but stop
aggregate quantitative growth. GDP increase conflates
these two very different things.
We have lived for 200 years in a growth economy.
That makes it hard to imagine what a steady-state
economy (SSE) would be like, even though for most of
our history mankind has lived in an economy in which
annual growth was negligible. The growth economy is
failing. The quantitative expansion of the economic
subsystem increases environmental and social costs
faster than production benefits, making us poorer not
richer, at least in high consumption countries. And even
new technology sometimes makes it worse. We do not
bother to separate costs from benefits in our national
accounts. Instead we lump them together as “activity” in
the calculation of GDP.
How do we deal with poverty in the SSE? The simple answer is by
redistribution - by limits to the range of permissible inequality, by a
minimum income and a maximum income.
Herman E. Daly, A Steady-State Economy, 2008
Clearly the economy must conform to the rules of a steady
state - seek qualitative development, but stop aggregate
quantitative growth. GDP increase conflates these two
very different things…. in fact so-called “economic” growth
already has become uneconomic. The growth economy is
failing… the quantitative expansion of the economic
subsystem increases environmental and social costs
faster than production benefits, making us poorer not
richer, at least in highconsumption countries. And even
new technology sometimes makes it worse.
…steady-state economy is not a failed growth economy. An
airplane is designed for forward motion. … It is not fruitful
to conceive of a helicopter as an airplane that fails to
move forward.
Herman E. Daly, A Steady-State Economy, 2008
…we are no longer trying to provide massive incentives to
stimulate (uneconomic) growth! Also, since we are not
trying to stimulate aggregate growth, we no longer need
to spend billions on advertising. Instead of treating
advertising as a tax-deductible cost of production we
should tax it heavily as a public nuisance. If economists
really believe that the consumer is sovereign then she
should be obeyed rather than manipulated, cajoled,
badgered, and lied to.
Free trade would not be feasible for a SSE… While there
are certainly global gains from trade under absolute
advantage there is no guarantee of mutual benefit.
Some countries could lose.
Herman E. Daly, A Steady-State Economy, 2008
… a more radical rethinking of how people earn income may be
required. … A practical solution (in addition to slowing automation
and off-shoring) may be to have wider participation in the ownership
of businesses, so that individuals earn income through their share of
the business instead of through fulltime employment.
Could a SSE support the enormous superstructure of finance built
around future growth expectations? Probably not, since interest
rates and growth rates would be low. … Additionally the SSE could
benefit from a move away from our fractional reserve banking
system toward 100% reserve requirements.
One hundred percent reserves would put our money supply back under
the control of the government rather than the private banking sector.
Money would be a true public utility, rather than the by-product of
commercial lending and borrowing in pursuit of growth
Kapitālisms, sociālisms un trešais ceļš
Kapitālismā – pie kapitāla privātīpašuma un sadales principa
pēc ieguldītajiem resursiem ekonomikas augsmes
problēmai nav risinājuma.
Sociālisms neveicina uzņēmību un saimniecisku rīcību.
Trešais ceļš – ir jānodala nefinanšu kapitāls – kapitāla preces
no finanšu kapitāla. Kapitāla preces ir privātīpašumā,
uzņēmuma īpašnieks gūst ienākumus gan ar savu darbu,
gan kapitālu.
Finanšu kapitāls ir sabiedrības (valsts) īpašumā. Ar to gūtā
peļņa nonāk valsts budžetā. Sekmīgie uzņēmēji, kuru gūtā
peļņa ir pietiekami liela, lai veidotu finanšu uzkrājumus, to
dara valsts bankās ar nelielu, bet droši fiksētu procentu
likmi.
Pie brīvas kapitāla kustības
nav iespējama fiksēta procentu likme.
Ja nav iespējama, tad iztiksim bez brīvas kapitāla kustības!
(Visbriesmīgākā lieta, ko esmu šodien pateicis!)
Priekš 70 gadiem cariskajā Krievijā valsts krājkases pieņēma naudu uz tekošā
rēķina par 4%, izdodot savukārt īstiem kredīta ņēmējiem naudu uz ilggadēju
kredītu par 5% – tirgotājiem vekseļu kredītu un preču ķīlu kredītu par 6%.
Toreiz, absolūta cara Nikolaja I laikā Krievijā vēl nebija izgudrota mācība, ka
bankas drīkst būt tikai privātu uzņēmēju – spekulantu rokās. Šāda mācība
ņēma virsroku ap 1860. gadu ar tādiem panākumiem, ka krievu valdība
likvidēja valsts krāj- un aizdevu kases un privātie baņķieri nu tūlīt kapitāla
procentu uz drošām, pirmklasīgām namu un zemes īpašumu obligācijām
sadzina uz 9-10%. Mums Latvijā sadibinātas 24 privātas bankas un simtām
krājkasu, kuras pa lielum lielai daļai strādā ar Latvijas bankas, t. i. ar valsts
naudu un cenšas pierādīt, ka tās, lūk, nemaz nevar pastāvēt, ja tās nedabū
4-5% peļņas tiesu (cara Nikolaja I laikā iztika ar 1% un vēl krievu valstij
deva prāvu peļņu). Nevienam zemniekam nenāk prātā sev jautāt: vai tikai
90% no šīm starpkredīta iestādēm nav liekas?... Simtiem augsto
starpprocentu interesenti zin zemnieku tūliņ pārliecināt, ka zinātnieks, kas
apgalvo, ka valsts pati varētu aizdot naudu bez starpniekiem, ir
„fantasts”, ka tā jau nemaz nevar. Zemnieks, nepazīdams finanšu vēsturi,
tic interesentiem, jo tie taču „viņa ļaudis”, ļaudis, kas tam tuvu stāv, ar
kuriem tam pastāvīgi darīšana…
Kārlis Balodis, Latvijas saimniecība pie spējīgas un nespējīgas valdības, 1928.
Noslēgums
Pašreizējā pasaules ekonomikas kārtība nav ilgtspējīga un agrāk vai vēlāk
tā sabruks.
Pasaulē notiekošie procesi liecina, ka tas var notikt visai drīz.
Starptautiskā finanšu kapitāla vara ir gatava saglabāt esošo kārtību par
katru cenu. Tas var izdoties, izraisot globālu, postošu karu, kas savā
ziņā būtu ekonomikas augsmes problēmas risinājums.
Cits risinājums būtu trešā ceļa izvēle, kas prasa atteikties no dogmas par
ekonomikas izaugsmi kā mērķi un labklājības pamatu. Lai tas notiktu, ir
jānotiek būtiskām izmaiņām cilvēku domāšanā. “We will not be able to
change our set ways if we do not change the way we measure and
represent things, our criteria. That is not an issue only for the experts. It
concerns us all.” N.Sarkozy, January 27, 2010.
Masu saziņas līdzekļi, kurus kontrolē starptautiskā finanšu kapitāla vara,
darīs visu, lai nepieļautu šādas izmaiņas cilvēku domāšanā. Kā tas
notiek, mēs varam vērot gan Latvijā, gan visā pasaulē. Tomēr aizvien
vairāk cilvēku sāk domāt un saprast lietu norisi. Arī atsevišķās valstīs
pie varas reizēm izdodas nonākt cilvēkiem, kas lielākā vai mazākā mērā
pretojas starptautiskā kapitāla diktātam. Šādas valstis tad tiek pakļautas
bargai kritikai un ietekmēšanai, tai skaitā ar militāriem līdzekļiem.
Ko darīt Latvijai? (Tiem Latvijas iedzīvotājiem,
kuriem piemīt patiesas patriotisma jūtas, un kuri
nevēlas pārdot Latviju, lai par ietirgoto naudu
atrastu sev dzīves vietu kur citur.)
Neticu, ka Latvijas sabiedrība ir gatava tam,
lai Latvija būtu trešā ceļa – ceļa uz jaunu
ekonomikas kārtību priekšgalā.
Ko darīt, lai nepadarītu neiespējamu tādas
ekonomikas izveidošanu nākotnē?
• Saglabāt tikumus (Veblena institūtus).
• Neļaut izkropļot vērtības.
• Pārveidot mūsu cilvēku domāšanu,
atsakoties no iracionālā, mums svešā
priekšstata par izaugsmi kā mērķi.